Ciao, mierīgie un nemierīgie!

Mazliet pārtraukuma, jo dzīve Itālijā, tāpat kā Latvijā, rit pilnā sparā – ar savu grūtumu un vieglumu reizē. Viesojoties dzimtajā pilsētā Ventspilī, tik daudzi aicināja turpināt, ka jutu – varu iedvesmot.

Nē, nē – ne lai pārceltos uz Itāliju, bet lai parādītu, ka būt īstam un darīt, kā jūti, ir patiesā vērtība.

Paldies ikvienam, kurš pienāca aprunāties, raksta, lasa un seko līdzi. Es to patiesi novērtēju.

Šobrīd rakstīt ir grūti, jo pārcelšanās brīžiem šķiet nevis kā piedzīvojums, bet kā pārdzīvojums. Visa ir tik daudz. Jūs saprotat, ko saku – baigā iedvesma no šitā nesanāk!
BET! Šo rakstīju grūtākā dienā, un šodien jau atkal viss šķiet pareizi. Tieši tāds ir bijis arī viss gads – kā amerikāņu kalniņos.

Lai vai kā – vēlmi rakstīt man šis nav atņēmis, un es turpināšu.

3 lietas, kas šobrīd dod mieru pēc pārcelšanās uz Itāliju

1. Mājas ir mājas

Esam iekārtojuši savu dzīvokli tieši tā, kā vēlējāmies. Un lai kur šobrīd nonāktu – manas mājas ir šeit.
Mājīgi, gaiši un patīkami. Cik ļoti svarīga tomēr ir tā sava miera oāze, kur ievilkt elpu un pabūt ar sevi un savējiem.

Kopš pārcelšanās uzsākšanās pārcēlāmies četras (!) reizes. Jūtu eksperta līmeni. Šobrīd par šo ir miers – mums ir savas mājas, un tas ļoti palīdz ikdienā.

Kā izvēlējāmies dzīvesvietu – lasi šeit.

2. Bērni un sports – 10 no 10

Par dēlu šaubu nebija – turpinām futbolu arī Itālijā. Brīvdienas paiet turnīros, un, tāpat kā Latvijā, esam viņa lielākie fani. Šobrīd gan ir pātraukums traumas dēļ – atkal izaicinājums, bet ceru, ka pavisam drīz viņš atgriezīsies sportā.

Mazajai atradām peldēšanu, kas ļoti patīk un palīdz saglabāt kustību. Skolā sports šeit nav tik aktīvs kā Latvijā. Mazākajās klasēs īsti pat sporta tērps nav nepieciešams. Šis mani mazliet pārsteidza, bet iespējams, ka tas atkarīgs no skolas.

Katrā gadījumā (un tūlīt es pateikšu ko oriģinālu) sports ļoti palīdz tikt galā ar emocijām un uzlabo pašsajūtu. Ir ļoti ticams, ka arī man to vajadzētu. Es pat sāku iet uz sporta zāli, bet šobrīd darāmā ir tik daudz, ka iepauzēju. Laikam kļūda. Solos padomāt, kā to labot.

3. Komunikācija ar kopienu

3 lielākie izaicinājumi, dzīvojot Itālijā pēc pārcelšanās

1. Neveiksminieka sajūta

Tā man piezogas ik uz soļa. Tu neesi tas, kas biji, un lai arī nevajag tādam būt, tomēr reizēm šķiet, ka īsti arī nezini, kas vispār esi. Šobrīd darbs lielā mērā vēl saistīts ar Latviju, tāpēc īsti arī nevaru sevi saukt par itālieti. Tomēr visa ikdiena paiet šeit, un kopumā zinu, ka man šis ļoti bija nepieciešams. Bet kā jums šķiet, cik ilgā laikā sevi atkal var iemest tajā skrējienā pēc darba, aizmirstot par savām pamatfunkcijām? Manā gadījumā pietika ar nepilnu gadu. Un te nu es atkal nonāku pie tā paša – kamēr nemaināmies iekšēji, arī vides nomaiņa nepalīdzēs. Un es nerunāju par SPA, kas īstermiņā vienmēr man palīdz.

2. Valodas barjera un identitāte

Es esmu ekstravertais introverts – es nesāku uzreiz sarunu, man nepieciešams sākumā novērot situāciju, bet man ļoooti patīk sarunāties, klausīties, iedziļināties. Turklāt  komunikācija – tas ir mans lauciņš. Un lai gan itāļu valodu apgūstu, un pamatsarunu varu uzturēt, tomēr man ir grūti, kad nevaru līdz galam un tā no dvēseles izteikties.

Tie, kas mani pazīst, zina, ka manī ir arī tāds fīrmaņa gēns. Ja kaut kas nav, kā man liekas pareizi, es atradīšu veidu, lai to pamatotu. Ja nepietiks ar sarunu, savilkšu statistiku, ieslēgšu analītiku un tad vajadzētu sanākt. Lūk, šis ir tas, kā man šobrīd pietrūkst.

Protams, paldies tehnoloģijām, tās palīdz. Bet nevaru izstāstīt to laimi, kad, esot Latvijā, varu, piemēram, izlasīt kāda produkta sastāvu, neizmantojot chatGPT. Pietiekami godīgi – mēnesi šeit dzīvoju bez sejas krēma, jo man nepietika spēka to izvēlēties, pārtulkojot sastāvu.

3. Skola un process

Kad bērni ir jau paaugušies, pienāk brīdis, kad kļūst vieglāk – mājas darbus viņi var izpildīt paši, izrunāt ar skolotājiem visu var paši, saprast, kas jādara – paši. Un te nu mēs atkal esam – posmā, kad sākam mācīties, kā mācīties. Visi kopā.

Kā sākās mūsu skolas gaitas Itālijā – lasi šeit.

Dēlam ir visgrūtāk, jo šogad pēc Itālijas sistēmas viņam jābeidz pamatskola – Latvijā tā būtu 8. klase. Mums ir tik daudz neskaidrību, tik daudz darāmā! Mūsu plāni ne vienmēr sakrīt ar citu ekspektācijām, ka viņš līdz dienas beigām brīvi runās itāliski. Turklāt jāizvēlas vidusskola, un tas nebūt nav tik vienkārši. Jāizkož sistēma, jāizvēlas skola, jāpiesakās atvērto durvju dienās, tad jāsaprot, vai uz skolu ir ērti nokļūt. Un izvēle jāizdara jau pavisam drīz. Jā, es šo ļoti pārdzīvoju. Ne tāpēc, ka kaut kas nepareizi, bet tāpēc, ka man pietrūkst pāris gadi Itālijā, lai visu līdz galam izprastu.